Viņa iekāpa autobusā vēlā pievakarē, kad pilsēta jau bija iegrimusi oranžos toņos. Viņas soļi bija viegli, bet pašpārliecināti. Viņa bija uzvilkusi savus iecienītos īsos svārkus — tie ne vien atklāja viņas slaidās kājas, bet arī čukstēja par drosmi un brīvību.
Viņa apsēdās pietiekami dziļi, lai justu autobusa ritmu, bet arī pietiekami redzami, lai pamanītu skatienus. Viņa joprojām nēsāja neko zem svārkiem — tā nebija nejaušība. Tā bija izvēle. Tā bija brīva sieviete, kas zināja savu vērtību un savu ietekmi.
Viegli sakrustojot kājas, viņa juta, kā audums pakustas, un vējš no atvērta loga pieskaras viņai vietās, kur āda ir juteklīgāka. Viņas gurni pieslējās krēslam, un viņa sajuta nelielu karstuma vilni — ne tikai no vasaras gaisa, betno domām, ko pašlaik pati baroja.
Viņa bija pamanījusi viņu — vīrieti pāris rindas priekšā. Viņš paskatījās tikai vienu reizi, pietiekami ātri, lai šķistu nevainīgs, bet viņa juta viņa uzmanību kā siltumu uz ādas. Viņa atslāba, atgāzās atzveltnē un ļāva svārkiem pavirzīties vēl mazliet augstāk.
Sajūta bija elektrizējoša. Viņa neko neteica, bet katrs viņas elpas vilciens bija kā klusais stāsts, ko viņa rakstīja tikai sev — un viņam, ja viņš pietiekami labi klausījās.
Viņa jutās skaista. Viņa jutās redzēta. Un vēl vairāk — viņa jutās varena. Jo viņa bija tā, kas vadīja šo kluso spēli. Viņas kājstarpe nebija tikai daļa no ķermeņa — tā bija viņas spēks, viņas bauda, viņas pašcieņas apliecinājums.
Kad viņa piecēlās pieturā, viņš uzdrošinājās vēl vienam skatienam. Viņa atbildēja ar smaidu — tik klusu, ka tikai viņš to pamanīja. Un devās prom, vējam spēlējoties ar svārkiem.
Viņa zināja, ka viņas klātbūtne paliks ar viņu vēl ilgi pēc tam, kad autobuss būs aizbraucis.
Komentāri