Masku ballīte.
Vakars bija silts un piepildīts ar gaidām, es un mana sieviņa Jana izkāpām no automašīnas pie viesnīcas, kur notika ikgadējā mana darba masku ballīte. Šogad tēmā valdīja pasakas un viesnīcas zāle bija pārveidota par elegantu karaļvalsti. Katrs bija tērpies kādā slavenā pasaku tēlā un mēs ar Janu arī centāmies atstāt iespaidu.
Jana, izvēlējās Pelnrušķītes tēlu, viņa bija satriecoša savā gaiši zilajā kleitā un šķita, ka viņa tikko būtu izkāpusi no pasaku lappusēm. Viņas smalkās, atdarinātās “kristāla” kurpītes mirdzēja katrā solī. Viņa izskatījās kā sapņu princese un es biju pārliecināts, ka viņa būs balles uzmanības centrā.
Es biju izvēlējies neparastu tēlu. Tā kā mēs bijām nolēmuši nedaudz paspēlēties ar lomām, es biju tērpies kā Rūķis, paklausīgs, pakļāvīgs kalpotājs savai spožajai Pelnrušķītei.
Kad mēs iegājām greznajā viesnīcas zālē, mūzika jau skanēja un dejas ritēja pilnā sparā. Masku ballīte bija sākusies un viesi bija ģērbušies dažādos pasaku tēlos – princese Katrīna, Sniegbaltīte, Aladins un citas slavenas figūras. Katrs šķita spēlējot savu lomu un es nevariēju nepamanīt, cik atklāti pievilcīga bija Jana – viņas slaidā figūra izcēlās starp citiem dejotājiem.
Jana tuvojās manam priekšniekam Robertam, kurš bija izvēlējies savu paša interpretāciju par Šarmanto Princi . Viņa apspīlētais kostīms bija elegants un viņa harizma pievilināja ne vienu vien skatienu. Roberts jau no pirmā brīža aizrāvās ar Janu – viņi tūlīt pat sāka deju un stāvot malā, es varēju tikai vērot, cik sinhronas ir Janas un Roberta kustības, viņi smējās un flirtēja.
Viņi izskatījās kā ideāls pāris – Jana kā Pelnrušķīte un Roberts kā princis, kurš bija gatavs viņu izglābt. Es paliku savā lomā – paklausīgs un pazemīgs, gluži kā mans tēls, kurš tikai vēro no malas.
Dejas laikā.
Pēc pāris dejām ar Robertu Jana atgriezās pie manis, viņas seja staroja.
"Princis vēlas man pielaikot kurpīti," viņa jokoja, viegli pasmaidot. Viņas acīs bija izteikts azarts.
Es atbildēju ar smaidu, bet iekšēji jutu, ka situācija kļūst arvien personiskāka. "Varbūt viņš to arī izdarīs," es ironizēju, lai gan manī dzima jaunas sajūtas – kaut kas starp greizsirdību un intriģējošu uzbudinājumu.
Kad mūzika kļuva lēnāka, Roberts pienāca atkal pie Janas. "Vai es varu lūgt uz deju?" viņš jautāja, acis nenovēršot no viņas.
Jana pamāja un ar graciozu kustību, pastiepa roku pret Robertu. Viņi devās uz zāles vidu, dejas laikā Roberts lēnām noliecās un piepacēla Janas kājiņu. Viņš lēnām novilka un uzvilka Janai kurpīti, it kā pārbaudot, vai viņa patiešām ir īstā Pelnrušķīte. Jana, nedaudz nosarka no viņa pieskāriena un pavērsa skatienu uz mani, it kā pārliecinoties vai es to redzu.
Es ne tikai to vēroju, bet arī jutu, ka mani pilnībā pārņem šī aina. Robertam bija pilnīga kontrole pār situāciju un es biju tikai vērotājs, kurš nespēj neko mainīt. Jana likās izbaudām šo lomu spēli un es sapratu, ka vakars tikai sākas.
Kad balle tuvojās noslēgumam, Roberts, vēl arvien izstarojot savu pievilcību un pārliecību, pienāca pie manis un Janas.
"Es gribu piedāvāt jūs abus pavadīt mājās," viņš sacīja ar savu dziļo balsi. "Tā kā šovakar esmu Princis, man jāaizved sava Pelnrušķīte uz mājām, vai ne? Es varu izsaukt karieti?"
Jana, viegli pieskardamās viņa rokai, smējās jokojot. "Tu gan esi īsts Princis! Varbūt Princis varētu mani arī izglābt?"
Es sapratu, ka viņi abi spēlē šo lomu vairāk nekā tikai ballītes ietvaros. Jana pieņēma Roberta uzmanību pilnībā, un es kā Rūķis, atrados savā vietā – uzticams, taču aizmirsts.
Taksometrā, Jana ar Robertu apsēdās aizmugurē, man nācās ieņemt vietu priekšā. Atmosfēra kļuva arvien intīmāka, lai gan viņi turpināja sarunāties par darbu un ikdienas dzīvi, viņu ķermeņa valoda izteica ko citu. Es uzmetu skatienu atpakaļ un pamanīju, kā Roberts lēnām noglāsta Janas kāju, turpinot sarunu.
Mājās.
Kad mēs beidzot piebraucām pie mājas, Jana, mazliet iereibusi no izdzertā šampanieša un jūtami uzbudināta no Roberta pieskārieniem, ielūdza viņu pie mums uz vēl kādu dzērienu.
"Princis nevar doties mājās, kamēr nav apkalpojis Pelnrušķīti," viņa jokoja, izaicinoši skatoties uz Robertu.
Es biju klusējošs vērotājs, es atnesu vīna glāzes no virtuves, kamēr Jana ar Robertu sēdēja viesistabā, turpinot flirtēt. Viņu sarunas kļuva intīmākas un es skaidri redzēu, ka Robertam patīk pieskarties Janai.
"Mīļais," Jana teica, pagriežoties pret mani. "Vai vari atnest vēl uzkodas?" Viņas tonis bija nevis pavēlošs, bet drīzāk tāds, kas apstiprināja manas lomas maiņu. Es sapratu, ka esmu kļuvis par Rūķi un viņa – Pelnrušķīte.
Kad biju atgriezies ar uzkodām, Jana un Roberts turpināja sarunu, bet es viņus vairs neuztvēru kā savu sievu un savu priekšnieku. Viņu lomas bija skaidri noteiktas – viņi abi baudīja manu paklausību un to, kā klusi es izpildu viņu vēlmes.
Pavērsiena punkts.
Vakars ritēja tālāk, atmosfēra kļuva arvien dziļāka, intīmāka un gandrīz taustāmi saspringta. Es, sēžot krēslā vēroju, kā Pelnrušķīte Jana un Princis Roberts arvien vairāk satuvinās. Pēc katras nākamās vīna glāzes viņu sarunas kļuva arvien vaļsirdīgākas, pieskārieni kļuva ilgāki, bet smiekli – tuvāki. Jana bija pilnībā atslābinājusies un viņa izbaudīja Roberta kompāniju ar katru mirkli vairāk.
Roberts, jau nedaudz iereibis, pēkšņi pievērsās man ar nevainīgu jautājumu. "Tu esi saprotošs vīrs, vai ne? Jana man teica, cik jūs abi esat laimīgi. Viņa patiešām ir kā dārgums."
Jana, sēžot blakus Robertam, nedaudz nolieca galvu, skatoties tieši uz mani. Viņas acīs bija viegls mirdzums.
"Protams, esmu saprotošs," atbildēju, cenšoties saglabāt mieru, kaut iekšēji jutu spriedzes pieaugumu.
Roberts pasmaidīja un pacēla glāzi vīna, it kā uzsverot savus vārdus. "Man šķiet, es jau tagad jūtos kā daļa no jūsu ģimenes... Saproti, ko es gribu teikt, vai ne?"
Viņa balss tonī bija kaut kas aizkustinošs un es īsti nesapratu, kur viņš vēlas virzīt sarunu. Jana tikai turpināja klusēt, ļaujot Robertam vadīt šo sarunu.
"Zini," Roberts turpināja, "esmu izdzēris vairāk nekā parasti un droši vien man nevajadzētu šonakt braukt mājās. Bet es arī nevēlos būt traucēklis."
Viņa balss tonis it kā gaidīja, ka es piedāvāšu kādu risinājumu un Jana lēnām uzmeta man skatienu. Viņas acis izteica kaut ko vairāk – kaut ko, kas šķita pārbaudījums, izaicinājums man. Es sapratu, ka viņi gaida manu reakciju.
"Pavisam noteikti, tu vari palikt," es teicu, lai gan mana balss bija nedaudz neizteikta. "Mums ir viesu istaba, tur tu varēsi pārnakšņot."
Roberts pasmaidīja, it kā gaidījis šādu atbildi. "Viesu istaba, jā, bet vai Princim tur būs ērti un piemēroti?" viņš noteica.
Es sajutu, ka saruna virzās uz ko lielāku. Roberts pacēla skatienu un paskatījās uz Janu, kura viņam atbildēja ar siltu smaidu. Viņi abi bija uz viena viļņa.
"Es domāju," Roberts pēkšņi kļuva mazliet nopietnāks, "jūsu guļamistabā ir ērtāka gulta. Vai ne, Jana?"
Jana pasmaidīja, viņas acis bija pievērstas man. "Es domāju, ka princim vienmēr jābūt komfortā," viņa teica, viegli noglāstot Roberta roku. Viņas balss tonis bija mierīgs, bet arī pilns ar zināmām gaidām par to, kas sekos.
Man kļuva skaidrs, ka viņi gaida vairāk nekā tikai atļauju palikt pa nakti. Tas, ko Roberts netieši jautāja, bija daudz vairāk – viņš piedāvāja pilnīgu lomu maiņu. Kā Princis viņš vēlējās ne tikai Pelnrušķīti, bet arī pilnīgu manu atļauju tam.
Un tad nāca izšķirošais jautājums, kas telpu piepildīja ar gaidām. Roberts, joprojām skatoties uz Janu, izteica frāzi, kas izklausījās nevainīga, bet es jutu tās dziļāko nozīmi. "Kā sadalīsim vietas, mans draugs? Varbūt... Princis ir pelnījis komfortu, tā pat, kā Pelnrušķīte. Kā tu domā, varbūt viesu istaba piemērotāka ir Rūķim?"
Tas nebija tieši jautāts, bet tas skanēja kā galīgs tests. Viņi abi, Jana un Roberts, tagad gaidīja manu atbildi. Jana viegli piespiedās Robertam tuvāk. Laulības gulta vai viesu istaba – šis nebija jautājums tikai par vietu, kur gulēt. Tas bija jautājums par to, vai es piekritīšu, lai Princis pārguļ ar viņa Pelnrušķīti.
Telpā valdīja pilnīgs klusums. Tikai pulksteņa tikšķēšana, Jana nolieca galvu uz Roberta pleca. Viņi gaidīja.
Es dziļi ieelpoju, es apzinājos, ka šis mirklis izšķirs visu. Manā galvā norisinājās vesela domu vētra, bet atbilde bija jau skaidra. Es noliecu galvu un izteicu frāzi, kas ne tikai noslēdza vakaru, bet atvēra pilnīgi jaunu ceļu mūsu dzīvē:
"Es domāju... Rūķim būs pareizāk palikt viesu istabā. Princis ir pelnījis ērtības."
Jana pasmaidīja, apmierināta ar manu atbildi. "Paldies, mīļais. Es zinu, ka šonakt mums visiem būs labi."
Roberts pacēla glāzi un smaidot, piebilda: "Nu, tad lai sākas jauna ēra. Tu patiesi esi lielisks, vīrs."
Jana piecēlās no dīvāna, paņēma Roberta roku un skatoties man dziļi acīs, teica: "Ar labunakti, mīļais. Es pavadīšu Princi līdz guļamistabai."
Es pamāju, pieceļoties un dodoties uz viesu istabu. Iekšēji jutu dīvainu sajūtu – pazemību, satraukumu un pieņemšanu vienlaikus. Es dzirdēju viņu soļus, kad viņi virzījās uz guļamistabu un zināju, ka mūsu dzīvē sākas jauns posms – es biju izdarījis savu izvēli un tā bija neatgriezeniska.
Rīts.
Nakts ritēja mokoši. Es gulēju viesu istabā, mēģinot nomierināt prātu, bet klusumā, kas pārņēma māju, pamazām sāka izskanēt skaņas, kuras kļuva par neizbēgamu realitātes apliecinājumu. No guļamistabas dzirdamie čuksti, aizturētie smiekli un klusas kaislības atbalsis lika man skaidri saprast, kas šobrīd notiek aiz aizvērtām durvīm. Manā galvā notika cīņa starp to, ko biju pieņēmis un realitāti, kas kļuva neizbēgama. Katrs šis troksnis man lika izjust smagumu krūtīs un es skaitīju minūtes līdz rītam.
Jana un Roberts bija pilnībā iegrimuši savā pasaulē. Šī bija viņu nakts. Gultā, kurā es ar sievu agrāk biju nodevies intīmajiem brīžiem, tagad līdzās Janai bija Princis. Skaņas no viņu tuvības pieauga.
Kad beidzot pienāca rīts, es jau gulēju nomodā, skatoties uz griestiem, prātojot, kā mainīsies mūsu dzīve pēc šīs nakts. Guļamistabas durvis viegli atvērās un iznāca Jana. Viņas gaita bija lēna, klusa un atbrīvota, it kā viņa būtu izbaudījusi pilnīgu brīvību un laimi.
Es paskatījos uz viņu – Jana bija iznākusi tērpusies tikai Roberta kreklā. Krekls viņai bija par lielu, sniedzoties līdz augšstilbiem un tas bija vienīgais apģērba gabals, kas viņai bija mugurā. Nebija nepieciešami vārdi – šis vienkāršais skats pasniedza visas atbildes par to, kas bija noticis naktī.
Jana uzmeta man vieglu smaidu, kas šķita piepildīts ar mieru un pašapziņu. Man nebija jautājumu, viņai nebija jāatbild. Viņas acīs bija skaidrs vēstījums – viņa bija izbaudījusi šo nakti kopā ar Robertu un viņa krekls bija skaidrs apliecinājums tam, ka viņu tuvība bija bijusi pilnīga.
Jana pienāca man klāt, noliecās un sniedza man dziļu, kaislīgu skūpstu.
Skūpsts bija tik intensīvs, ka es uz mirkli aizvēru acis, ļaujoties sajūtām. Bet tad es to sajutu – izteiktu, nedaudz sāļu garšu, kas nekavējoties iedūra man sirdī kā realitātes apliecinājums. Spermas garša uz viņas lūpām bija neizdzēšama zīme tam, kā Roberts bija pamodināts. Skūpsts bija rūgteni salds – tas bija kā pēdējais apliecinājums par nakts notikumiem, par to, cik tālu viss bija aizgājis.
"Es ceru, ka tu labi gulēji," viņa čukstēja, izbaudījusi skūpstu, it kā viņai tagad būtu vēl vairāk spēka pār manu gribu. Viņas balss bija mierīga, bez nožēlas. Viņa nebija spiesta kaut ko paskaidrot, jo viss jau bija skaidrs.
Es dzirdēju, kā Jana virtuvē uzliek vārīties ūdeni. Roberts joprojām bija guļamistabā.
Brokastis un pateicība.
Pēc rīta klusuma un Janas parādīšanās Roberta kreklā, mēs visi pamazām satikāmies virtuvē. Jana ar rāmu smaidu gatavoja brokastis un atmosfēra šķita pārsteidzoši mierīga. Roberts izskatījās nedaudz noguris, bet ļoti apmierināts ar nakts notikumiem. Viņš apsēdās pie galda un izskatījās kā cilvēks, kurš pilnībā kontrolē situāciju.
Jana, šķietami atpūtusies un pārliecināta, pasniedza kafiju un brokastis, sarunājoties ar Robertu intīmā tonī, it kā viņi būtu divatā. Es joprojām jutos nedaudz izslēgts no šīs tuvības, bet iekšēji pieņēmis savu lomu un mēģināju uzturēt mierīgu atmosfēru. Es vēroju viņu ķermeņu valodu – pieskārieni, skatieni, vieglas sarunas, kurās Roberts dažreiz izsaka kādu asprātīgu komentāru, kas liek Janai pasmaidīt vēl plašāk.
Viņa uzmet man vieglu, mīļu skatienu un es saprotu, ka mūsu attiecībās kaut kas ir mainījies. Viņa izbaudīja šo jauno dinamiku un viņas attieksme pret mani nebija izsmejoša vai pavēloša, bet vairāk līdzīga vadībai – viņa ievirzīja mani jaunā lomā, it kā rūpējoties, lai es saprastu, kas tagad ir mans uzdevums.
Kad brokastis bija galā un Roberts grasījās doties prom, Jana izteica savu nākamo lūgumu. Viņas balss bija mierīga, bet vārdi – skaidri.
"Mīļais," viņa teica, pievēršot man uzmanību, "vai tu vari pavadīt Robertu līdz durvīm un pienācīgi pateikties viņam par vakardienu? Galu galā, viņš bija mans Princis."
Mani soļi bija lēni, bet paklausīgi un es sekoju norādēm. Roberts piecēlās no galda un mēs devāmies uz priekštelpu. Viņš pagriezās pret mani, ar apmierinātu smaidu. Es jutu, ka šī bija mana iespēja apstiprināt savu jauno lomu un pateikties tam, kurš tagad bija ienācis mūsu dzīvē ar pilnīgu pārliecību par savu vietu.
"Paldies par vakardienu," es teici, raugoties uz Robertu. "Es novērtēju visu, ko tu izdarīji."
Roberts pasmaidīja, viegli uzsita man uz pleca un piebilda: "Tu esi lielisks vīrs. Tava sieva ir īpaša sieviete, tev ir paveicies." Viņa balss bija pilna pašapziņas un viņš pagriezās, lai dotos prom, atstājot mani ar izpratni, ka šis bija tikai sākums.
Mīlas gultas sakārtošana.
Kad atgriezos viesistabā, Jana jau bija piecēlusies un stāvēja pie loga, skatoties ārā. Viņa atkal uzmeta man vieglu smaidu, bet šoreiz viņas balss tonis bija nedaudz nopietnāks. Viņa pienāca tuvāk.
"Mans mīļais vīriņ," viņa teica ar maigumu balsī, "es vēlos, lai tu saproti, cik svarīga ir tava loma. Ja tu esi pilnībā pieņēmis to, ko mēs vakar sākām, es vēlos, lai tu ej uz mūsu guļamistabu un sakārto gultu. Es gribu, lai tu piedzīvo visu – arī to, kas notika tur naktī."
Šī bija pārbaude. Es sapratu, ka viņa gaida no manis kaut ko vairāk nekā vienkāršu paklausību. Jana vēlējās pārliecināties, vai es patiešām esmu gatavs pilnībā pieņemt savu jauno lomu. Gultas sakārtošana bija simbolisks akts.
Es pamāju ar galvu un lēnām devos uz guļamistabu. Kad atvēru durvis, telpā joprojām bija viņu kopīgās nakts sajūta – gaisā joprojām virmoja smalks kaisles aromāts. Es tuvojos gultai un mani sagaidīja skaidri mīlas pierādījumi. Gultas veļa bija saburzīta un uz tās vēl bija redzamas viņu tuvības pēdas – tas nebija jāapraksta vārdos. Katrs mazais detaļu gabals lika man saprast, kas šeit bija noticis.
Mana sirds sitās straujāk, bet es sapratu, ka šis ir mans jaunais pienākums. Es pieņēmu šo uzdevumu ar zināmu pazemību, sakārtojot gultu un rūpējoties par to.
Kad darbs bija pabeigts, es atgriezos viesistabā, kur Jana mani gaidīja. Viņa piegāja tuvāk un ar maigumu acīs uzlika roku man uz pleca.
"Paldies, manu mīļo ragnesīt," viņa teica maigi, izrunājot vārdus tik mīļi un maigi, ka tie skanēja kā viņas atzinības apliecinājums. Viņa pasmaidīja, it kā būtu pilnīgi apmierināta ar to, ka esmu pieņēmis savu jauno lomu.
Šis bija brīdis, kad es pilnībā sapratu, ka mūsu dzīve un attiecības ir mainījušās. Jana vairs nebija tikai mana sieva – viņa bija kļuvusi par HotWife un es – viņas uzticamais Kukolds.
Ja, Jums patika vai nepatika rakstiet komentārus.
Var rakstīt arī privāti. Ja ir vēlme varu izveidot kādu īpašu stāstu arī kādam no Jums!
Komentāri