Meklēju domubiedrus, lasu forumu un brīnos, kāpēc ir tik maz cilvēku, kas vispār par kaut ko runā. Vai tad visi šeit nāk tikai, lai apmainītos ar pakalpojumiem? Man gribas iepazīties ar kādu, kuram/kurai ir tādi paši tarakāni galvā, kādi ir man. Vai tad tu, cienījamais lasītāj, esi tik parasts, ka tev pietiek ar klasisku mīlēšanos/maigošanos un negribas neko jaunu, neredzētu? Un nav ne mazāko fantāziju? Nu, savādi. Man šobrīd tā gribas ar kādu parunāt, kurš saprastu.
Mana šī gada fantāzija bija izskrieties naktī plikam mežā. Loloju šo kādu laiku, līdz dažas reizes izmēģināju īsu distanci, līdz kilometram - pa pliko. Aizskrienu līdz vietai X mežā, nometu visu, izņemot skrienam-kedas, un - aidā pa meža takām pa pliko. Pa pilnīgi pliko. Un bailes pārņem, un jo tālāk no drēbēm, jo bailīgāk. Un ja nu satiec kādu pa ceļam. Bet ok, spoža spuldze pierē, it kā redz pa gabalu.
Šajās brīvdienās uzstādīju rekordu - 10 km stundas laikā, riktīgi tālu prom no sākuma pozīcijas. Pa purviem, pa bedrēm, pa takām un gar jūru. Kas tā par sajūtu, vnk. nevar aprakstīt. Kad esi pilnīgi kails mežā, kaut kādā random takā, kurā nekad neesi bijis un nezini, ko vari satikt. Kails. Tālu. Prom. No mašīnas.
Ir vēl kādam tādi tarakāni galvā?
Komentāri