Viņš atnāca mājās noguris, dienas spriedze vēl gulās uz viņa pleciem. Bet viņa gaidīja. Ne tikai ar glāzi vīna un siltiem vārdiem — bet ar acīm, kas teica: "Tagad tu esi mans."
Viņa piegāja klāt, apskāva viņu no mugurpuses, viņa rokas lēnām novilka kreklu, kas bija starp viņiem. "Šovakar tu neko nedari," viņa čukstēja, pirkstiem slīdot zem jostasvietas.
Gulta bija silta, bet viņas pieskārieni vēl siltāki. Viņa apsēdās starp viņa kājām, paskatījās viņam acīs, un viņa skatiens bija patiess — nevis kā loma, bet kā vēlme dot. Dāvāt. Pazīt viņu līdz pašiem pamatiem.
Viņas skūpsti bija lēni. Viņa nesteidzās. Viņa pirksti spēlējās ar viņa gurniem, kamēr viņas mēle glāstīja ar maigumu, kas lika viņam aizvērt acis un ieelpot dziļāk. Viņa klausījās viņa elpā,viņa nopūtās, viņa sīkākajās kustībās. Katrs vilnis, kas caurstrāvoja viņa ķermeni, bija viņai kā ceļvedis.
Viņa izmantoja mēli kā mākslinieks otu — viegli, precīzi, ar mērķi radīt ekstāzi. Brīžiem viņa tikai skatījās, skūpstīja augšstilbus, elpoja viņa tuvumā, liekot viņam vēlēties vairāk. Tā bija spēle starp pacietību un spriedzi.
Viņš nekad nebija juties tik saprasts — ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Jo viņa nedarīja to mehāniski. Viņa to darīja ar sajūtu, ka šī tuvība ir privilēģija. Viņa vēlējās viņu nevis iekarot, bet iemīlēt caur katru pieskārienu.
Un, kad viņš zaudēja sevi viņas ritmam, viņš saprata — šis nav tikai "minets". Tas bija intimitātes, maiguma un izpratnes augstākais punkts. Viņas mute bija silta, bet viņas klātbūtne bija vēl karstāka. Un pēc tam — viņa neatkāpās. Viņa palika pie viņa, galvu uz viņa vēdera, smaidot.
"Tas bija ideāli," viņš čukstēja, pirkstiem slidinoties cauri viņas matiem.
Un viņa tikai klusām atbildēja: "Tāpēc, ka es klausījos nevis ar ausīm, bet ar visu sevi."
Komentāri