DĀRTA – viņa nav tikai sieviete, viņa ir vētra zīda kleitā. Viņas gaita liek sirdīm ieskrieties, it kā katrs viņas solis būtu solījums pēc baudas. Viņas augums – kā grēks, kurš lūdz tikt izdzīvots – izliekumi, kas valdzina, acis, kas hipnotizē, un lūpas, kas nekad neprasa atļauju, tikai ņem.
Dārta ir slāpju iemiesojums. Viņas skatienā deg neizsakāma vēlme – viņa nepazīst pieticību, viņa alkst. Alkst skatienu, pieskārienu, katras baudas nokrāsas, līdz pat sīkākajam drebulim, kas pārskrien pār ādu. Viņas elpa kļūst par valdzinājuma valodu – tajā ir kārdinājums un izaicinājums reizē.
Kad viņa runā, balsī skan medus un uguns – viņa var tevi samīļot ar vārdu un salauzt ar skatienu. Viņas ķermenis – templis, kurā katra vēlme kļūst par rituālu. Viņa neslēpj savas iekāres – viņa tās izstaro. Bez kauna, bez robežām, tikai tīra, kaislīga, magnētiska sievišķība.
Kad Dārtu pārņem iekāre, pasaule ap viņu pazūd. Viņa vairs nav cilvēks. Viņa ir vēlme ar miesu, slāpes ar lūpām, eksplozija uz divām kājām. Viņas acis kvēlo kā liesmas, viņas ķermenis pulsē, drebošs no sprieguma – katrs muskulis sasprindzināts, katra šūna kliedz: “Paņem mani!”
Viņas rokas klejo pa savu augumu, bez kauna, bez robežām. Viņa elso kā plēsējs pirms lēciena – viņai vajag pieskārienu, taču vēl vairāk – kontroli pār katru centimetru tava ķermeņa. Viņa ir mitra vēl pirms tu viņu skaries. Nevis no kautrīgas sajūsmas, bet no savvaļas trakulības, kas briest viņā kā negaisa mākonis.
Viņa negaida ielūgumu – viņa plosa skūpstus, iesēžas tev uz gurniem kā valdniece, ieurbj nagus tavā mugurā, iebrauc ar gurniem tik cieši, it kā gribētu izspiest no tevis dvēseli. Viņas valoda ir netīra, čuksti kļūst par kvēliem pavēlēm, un katrs viņas vārds ir sprādzienbīstams.
Viņas uzbudinājums nav smalks. Tas ir haoss. Tas ir vilnis, kas gāž durvis, plēš drēbes, sadedzina elpu. Viņa sevi nesatur, jo viņa nedzīvo – viņa deg. Un tu ar viņu – arī tu nodeg. Tu vairs neesi tu. Tu esi viņas rotaļlieta, viņas enerģijas barotava, viņas trakojošās iekāres mērķis.
Kad viņa beidzot atrod apmierinājumu… tas nav miers. Tas ir vēl lielāks tukšums, kas grib vēl. Jo Dārta nekad nav pietiekami apmierināta. Viņa vienmēr grib vēl. Vēl dziļāk. Vēl rupjāk. Vēl karstāk.
Komentāri