Vakars bija kluss, istabā dega tikai sveces, un to gaisma dejoja uz sienām kā viņu sajūtas starp pieskārieniem. Viņa gulēja uz gultas, apsedzoties tikai ar viņa skatienu, kas bija pilns maiguma. Viņš pieskārās viņai ar cieņu — lēni, maigi, it kā būtu atradis kaut ko svētu.
Katrs skūpsts, ko viņš veltīja viņas ķermenim, bija kā dzejas rinda — nesteidzīga, izjusta. Kad viņš nonāca līdz viņas gurniem, viņš nepārsteidzās. Viņš paskatījās viņai acīs, it kā jautājot atļauju, un viņas lēnais, trīcošais smaids bija atbilde.
Viņa ķermenis atbildēja uz viņa valodu — mēles maigajiem glāstiem, uzmanīgajiem pieskārieniem, kas ne tikai kairināja, bet arī apliecināja: "Es tevi redzu. Es tevi jūtu." Viņas nopūtas bija vieglas un patiesas, it kā katrs vilnis
viņā būtu pateicība.
Tā bija tuvība, kurā pazuda laiks. Tas nebija tikai baudas akts — tas bija veids, kā viņš viņu mīlēja, kā izteica to, ko vārdiem nevarēja.
Comments